Katru dienu mēs uztveram pasauli ar savām maņām. Mēs redzam priekšmetus, dzirdam skaņas, taustām virsmas. Tas viss šķiet tik nepastarpināts un "konkrēts"! Bet vai tā patiešām ir realitāte? Vai arī mēs vienkārši pārvietojamies pa nelielu daļu no visuma, kas sastāv no daudziem līmeņiem, redzamiem un neredzamiem? Mūsdienu un senās zināšanas, fizikālās un metafiziskās, aicina mūs pārdomāt šo mūžīgo jautājumu.

Mūsu ikdienas pieredze bieži vien ierobežo mūsu izpratni. Mēs esam pieraduši iepazīt pasauli tikai ar to, ko varam redzēt, aptaustīt vai izmērīt. Tomēr zem šīs "parastās" uztveres virsmas līdzās pastāv daudzas citas realitātes. Fiziskā realitāte, kas apiet mūsu maņas, pastāv līdzās metafiziskām dimensijām, kas ir apvītas ar nozīmi un noslēpumiem. Padomājiet par makrokosmosu un mikrokosmosu - divām galējībām, kurās mūsu ikdienas dzīve izšķīst gandrīz nesaprotamos mērogos.

Fiziskajā pasaulē Visums atklājas daudzslāņainos realitātes līmeņos. Kosmiskajā līmenī mēs varam tikai ieraudzīt bezgalību. Tā daļa, ko mēs varam "redzēt", ir tikai 5 % no visa zināmā Visuma. Makroskopiskā līmenī tas, ko mēs uztveram, mūsu realitāte šķiet konkrēta. Tomēr pat vienkāršs objekts, piemēram, krēsls, slēpj pavisam citu patiesību. Subatomārā mērogā mēs saskaramies ar daļiņu visumu, kas darbojas saskaņā ar pretrunīgiem fizikas likumiem. Kvantu sasaistes eksperimenti rāda, kā subatomārā līmenī divas daļiņas var būt savienotas uzreiz lielā attālumā, it kā tās ignorētu telpas un laika jēdzienu. Alberts Einšteins un Nilss Bors pirmie satricināja mūsu priekšstatu par realitāti pamatus, mēģinot atbildēt uz slaveno jautājumu: "Vai Mēness eksistē tad, kad neviens nemana?".

Līdzās fiziskajiem līmeņiem paplašinās arī metafiziskā noslēpumainība. Metafizika pēta to, kas nav uzreiz uztverams, izjautājot pašu būtības būtību. Senie grieķi, tāpat kā Platons, iztēlojās "ideju" pasauli, kas ir perfekta un nemainīga un kurai materiālā pasaule ir tikai vāja kopija. Mēs visi atceramies alegoriju par alu: ķēdēs ieslēgtie cilvēki tikai ieraudzīja ēnas uz sienām, bet nekad neredzēja patiesās Saules tiešo gaismu.

Saistītus jēdzienus mēs atrodam arī Austrumu filozofijās. Indijas tradīcijas "Māyā plīvurs" apraksta fenomenālo pasauli kā ilūziju, kas aizsedz patieso realitātes būtību. Savukārt reliģijas, misticisms un garīgums šo neredzamo dimensiju interpretē kā vietu, kur dvēsele jeb "es" savienojas ar transcendentālo.

Bet kā mēs varam atšķirt to, kas ir fizisks, no tā, kas ir metafizisks? Šis jautājums ved mūs pie viena no dziļākajiem jautājumiem filozofijas vēsturē: kas ir realitāte?

Sengrieķu domātāji, piemēram, Aristotelis, mēģināja sadalīt pasauli būtībā un nejaušībā. Substance ir tas, kas eksistē pats par sevi, bet nejaušība ir tas, kas eksistē saistībā ar kaut ko citu. Viņu pētījumi lika pamatus tūkstošiem gadu ilgušām spekulācijām.

Mūsdienās zinātnieki, tāpat kā filozofi, turpina uzdot sev jautājumus. Piemēram, mūsdienu fizikā klasiskā ontoloģija ir apvienota ar kognitīvo relatīvismu. Saskaņā ar nenoteiktības principa tēvu Verneru Heizenbergu (Werner Heisenberg) novērojums pats modificē novērojamo objektu. Citiem vārdiem sakot, mēs nekad nevaram iepazīt realitāti "tīrā" veidā. Tas, ko mēs uztveram, vienmēr atspoguļo mūsu iesaistīšanos izziņas procesā.

Tātad mūs ierobežo mūsu ķermeņi, mūsu maņas, mūsu valoda. Tomēr vēlme zināt, kas ir patiess, mūs dzen pāri visām grūtībām uz zināšanu teritorijām .