Kvantu fizika neapšaubāmi ir viena no aizraujošākajām un pretrunīgākajām mūsdienu disciplīnām. Lai gan daudzi par to ir dzirdējuši, tikai retais saprot, cik revolucionāra tā ir. Ir viens kvantu fizikas aspekts, par kuru reti tiek runāts, aspekts, ko daudzi materiālistiskā pasaules uzskata piekritēji zinātnieki izvēlas ignorēt vai noniecināt: tās metafiziskās sekas.

Bet kas ir metafizika? Šim terminam, kas bieži vien asociējas ar kaut ko ezotērisku, patiesībā ir stabilas saknes Rietumu filozofijā. Aristotelis ar metafiziku apzīmēja pētniecību par būtību kā tādu, realitātes galīgo cēloņu meklējumus. Tāpēc tā nav abstrakta spekulācija, bet gan fundamentāli jautājumi: kas ir pasaule? Ko nozīmē "eksistēt"?

Mūsdienās kvantu fizika liek mums no jauna pievērsties šiem jautājumiem jaunā un pārsteidzošā kontekstā.

Kvantu fizikas pamatā ir pārsteidzošs atklājums: pasaule, vērojot to subatomārā mērogā, neuzvedas tā, kā mēs to gaidītu. Subatomārās daļiņas - elektroni, fotoni un citas fundamentālās vienības - šķiet, dzīvo neparedzamā dejā, kurā valda nenoteiktība un varbūtība. Kvantu teorijas centrālais vienādojums, Šrēdingera vienādojums, apraksta šo deju kā varbūtības vilni. Daļiņas, ko mēs iztēlojamies kā cietus ķermeņus, patiesībā tādas nav. Katrai daļiņai ir "varbūtība" eksistēt vai, pareizāk sakot, tā potenciāli var būt bezgalīgi daudzos "uzklātu" stāvokļos, bet ne konkrētā stāvoklī. Kad šī situācija mainās?

Šķiet, ka varbūtības viļņi "sabrūk" realitātē, kas definēta tikai tad, kad tie tiek novēroti. Citiem vārdiem sakot, tas, kas notiek kvantu pasaulē, ir atkarīgs no novērotāja iejaukšanās. Daļiņa kļūst par korpuskulu tikai novērojuma rezultātā. Makss Planks, viens no kvantu fizikas pamatlicējiem, to saprata jau pašā sākumā. Viņš 1931. gadā paziņoja:

"Es uzskatu, ka apziņa ir fundamentāla. Es uzskatu, ka matērija ir atvasināta no apziņas."

Kvantu fizikas simbolisks eksperiments ir dubultās spraugas eksperiments. Iedomājieties, ka uz ekrāna ar divām spraugām šauj daļiņas, piemēram, elektronus. Ja jūs nemanāt, kas notiek, daļiņas rada interferences rakstu, t. i., tās uzvedas kā pārklājošies viļņi. Bet, ja jūs novērojat, caur kuru spraugu katra daļiņa iziet, modelis mainās: daļiņas uzvedas kā cietie objekti un vairs ne kā viļņi.

Šis eksperiments, ko 19. gadsimtā pirmo reizi veica Tomass Jangs (Thomas Young) un pēc tam no jauna interpretēja ar kvantu atslēgu, atstāj bez vārdiem. Kā novērojums var mainīt daļiņas uzvedību?

Zinātniskā materiālisma apgalvojums, ka novērotājam ir sava loma realitātē, ir ne tikai ķecerīgs, bet tas apdraud visas tā noteiktības. Materiālistiskā zinātne patiešām uzskata, ka Visums ir kaut kas atsevišķs, "tur ārā", neatkarīgs no jebkādas mijiedarbības ar dzīvām būtnēm. Doma, ka novērotājs ir neatņemama kvantu procesa sastāvdaļa, paver durvis dziļi metafiziskām pārdomām: kāda loma visumā ir apziņai? Tādējādi apziņa - apzināta novērotāja klātbūtne - atkal nonāk fenomena centrā.

Vēl viena intriģējoša kvantu fizikas atziņa ir "daudzu pasauļu" hipotēze. Saskaņā ar šo teoriju, ko 1957. gadā ierosināja Hjū Everets, katru reizi, kad notiek kvantu notikums, Visums "sadalās" paralēlos Visumos. Tādējādi visas iespējas tiek īstenotas, taču dažādās pasaulēs.

Ja šī teorija būtu pareiza - un par to joprojām notiek spraigas diskusijas -, tas nozīmētu, ka eksistē bezgalīgi daudz paralēlo visumu, un katrā no tiem mūsu dzīve rit pa dažādiem ceļiem. Tas metafizikā ievieš jaunu dimensiju: kāda tad ir mūsu identitāte? Ja pastāv neskaitāmas mūsu versijas, kāda ir mūsu patiesā daba?

Ne visi zinātnieki ir gatavi pieņemt kvantu fizikas metafiziskās sekas. Daudzi dod priekšroku praktiskajiem aspektiem, piemēram,...