Kopš pirmsākumiem cilvēks ir izvirzījis sev uzdevumu izpētīt lietu izcelsmi un sastāvu, lai atklātu to funkcionēšanu un intīmo mērķi. Visumā izmantotā metode ir sadalīt priekšmetus arvien mazākās daļās un pēc tam tos analizēt, izmantojot visas iespējamās metodes, sākot ar vizuālu izpēti un beidzot ar ķīmiskām reakcijām. Tā tas notiek arī mūsdienās. Zinātnieks, kurš vēlas, piemēram, noskaidrot, kā izskatās granīta kubs, sadala to arvien mazākās daļās, līdz tas sadalās atsevišķos atomos. Tomēr, ja, sasniedzis atomu līmeni, viņš gribētu pētīt tālāk līdz pat atsevišķu subatomāro daļiņu līmenim, viņš būtu pārsteigts, redzot, ka granīta kubs uzvedas kā ledus kubs: viņš novērotu, kā matērija sašķidrinās, iztvaiko, pazūd starp pirkstiem un pārvēršas par vibrējošu enerģiju, bet atsevišķās daļiņas pārvēršas par peldošiem viļņiem bez ķermeniskuma.

Subatomārajā līmenī matērija vairs nav matērija, tā kļūst par kaut ko citu; daļiņas mūs maldina, parādoties kā ķermeņi, kad mēs tās novērojam, un uzvedoties kā viļņi, kad tās netiek novērotas. Atomi ir veidoti praktiski no vakuuma, un tas, ko mēs šķietami varam aptaustīt, nosvērt, ar ko savā jutīgajā līmenī varam manipulēt, savā visdziļākajā sastāvā kļūst par vakuuma viļņojumu, enerģiju, informāciju, vilni vai vibrāciju, visu, tikai ne vairs matēriju.

Šajā brīdī mēs vairs nevaram runāt par vienu realitāti: atkarībā no novērojumu līmeņiem, sākot no ārkārtīgi maza līdz bezgalīgi lielam, pastāv vairāki līmeņi, visi atšķirīgi, bet visi absolūti patiesi. Vai arī, iespējams, pastāv daudzi vēl nezināmi augstākās patiesības aspekti. Visas filozofijas un reliģijas vienmēr ir izvirzījušas hipotēzes un sludinājušas "gara zonu", kas pārsniedz matēriju; tomēr neviens nekad nav spējis pierādīt tās pastāvēšanu.

Mūsdienās kvantu fizika pēc veiksmīgiem eksperimentiem, kas apstiprināja savijuma fenomenu, paver plašas iespējas, kuras līdz pat pagājušajam gadsimtam nebija iespējams iedomāties. Mēs beidzot zinām, ka pastāv realitātes līmeņi, kas vairs nav pakļauti Ņūtona fizikas ierobežojumiem, līmeņi, kuros enerģija un informācija pārņem virsroku, izslēdzot matēriju. Tas ir nelokālais līmenis, netiešais visums vai pat Deivida Bohma un Karla Pribrama hologrāfiskais visums. Šajā līmenī universāls Inteliģents mijiedarbojas ar cilvēci. Tas to dara arī ar Kārļa Junga teorētisko sinhronitāšu palīdzību un vada mūs kultūras evolūcijas projektā, kuru mēs tikai sākam apzināties.